Džems jeb ievārijums bez ogām.

Savienojam, kas nesavienojams.

Barojam tik cik melojam.

Īssavienojumam lemts būt nesavienojamam.

Bet es turpināšu strāvojumam piešķilt mūžīgās uguns liesmojumam..

Tevi!

Liesma

Sveces liesma vislielākās briesmas

sagādā tad, kad nedeg

liesma.

Iestājas šķietams rašanās klusums

un pasaule apstājusies savā

orbītā.

  Vīrieši neuzdod jautājumus hronoloģiskā secībā!

Vīrieša sirdī dzīvo divi vilki - naids un mīlestība - kas, kā izsalkuši nezvēri cīnās uz dzīvību un dzīvību.

... ?

Izsalkuši!

... ?

To, kuru tu barosi vairāk!

                    Tu zini ko es domāju

… divreiz tai pašā upē nevar ieiet,

nedz divreiz pieskarties pie mirstīgās

būtnes attiecībā uz tās stāvokli:
 jo pārmaiņas straujums un ātrums izkliedē un atkal savieno,

un pietuvojas, un aiziet.

Viņa

Mazās lidmašīnītes
uz balkona
es spaidu ar pirkstiem
kā turku pupiņas no maisa.
Ja ar tādiem soļiem
var iet virs zemes,
es esmu blonds mats,
kas ielido viņam zupā
pa gaisu.

Pilnīga sieviete

Tikai Atmiņās palicis
nosvīdis pilnīgas sievietes tēls.
Varbūt vēl Gleznās,
redzējis vienreiz ir mans tēvs,
Mākslas muzeja ēkā,
Otrajā stāvā uzreiz pa kreisi,
pilnu istabu cerību sēklu,
ko izsēt prātā un nest uz nevainīgu dēku,
lai grēku piezīmētu,
kā svētu kādreizēju cerību rētu.

Tādi mēs esam

Tādi mēs esam,
bez laika, steigā atrasti tīradņi Amerikas
zelta drudža laikā.
Nezūdoši fantomi nosmelto dārgumu vietā.
Tukši un tai pat laikā pilni
putnu vēderi ar sēklām,
ko nes pāri laukiem,
pavairojot mūsu
spēku.

Plāns iemīlēt

Ar tevi mājo vesels miteklis čalojošu atmiņu.
Pirmdienās tās spiež pakrūtē,
trešdienās sāk atlaist,
bet piekdienas vakarā atrodas jauna sirds.
Līdz 7dienai viss norit, kā Džuljetai bez Romeo nāves,
ierodas pirmdiena un nopļauj visas kāres ar vienu vienīgu vestuli,
tad arī parasti nomirst Romeo,
lai gatavotos piekdien atdzimt no jauna,
gluži kā Fēniks izrušinās no pelniem.

Sniegs

Man patīk, kad viss ir apsegts.
Liekas mājās ienāk kārtība,
lai arī ir tikai apmāns,
bet tomēr maza cerība.

Cerība

No mazuma ne vienmēr augs liels,
dažreiz kokam aplauž lapotni.
Bet mainīgums, kurš iedveš mūsos cerību
ir pats par sevi.
Mēs paliekam turpat
krāsās un laustās līnijās, uz laivas vai viļņos,
Spēkā un bezspēkā, rudenī vai ziemā, bet cerībā.

Arktika

Ar tevi es tikos kaimiņa gultā skaitot pusdienu naudu,
kā bērni nodevām pudeles atrastas grāvī
un apēdām kūkas sadurtas amora bultām.

Aizgriezās zeme un iedegās mēness,
kā zīmīgs ķermenis skandinot Seta uzvaru pār Ra.

Mēs zīmīgi aizlīmējām logus ar sulīgām krāsām,
bet nakts nāca nekurnot stūrī.

Mēs necietām tumsu un nolēmām dzīvot pa savam,
bet diena zaudēja vakarā vēlā
un nakts atnāca vienmēr
dažkārt paliekot mēnešiem ilgi.

Tad sakrājām naudu, lai nopirktu vismaz 182 saules rītus.
Prom no Arktikas laukiem,
lēkāt Brīvības ielā.

Ik pēc 12 stundām mēs aizķeram roku aiz aizkara malas un atvelkam

skatienam gaismas uzvaru Rīgā.

Slikti

Pārziemot ziemu ir auksti.

Nodzīvot vasaru karsti.

Rudenī nobrienam kājas slapjas.

Pienāk pavasaris, acīs iedegās cerību kūlis līdzi dīkstošajiem augiem,

bet ir slikti, slikti līdz kaulam.

Draudzība

Es atļāvu tev piemīdīt manas telpas.

Es tās izslaucīju, kā vienmēr un uzposu nākamajai reizei.

Tu atnāci izdarīji, kas darāms, izdzerdams alu, apēzdams maizi

un atkal aizdevies griezdams savus koptos zobus.

Ja tā ir jaunība es piedodu, ja draudzība es esmu jucis.

Iedvesmojoties no Amandas Aizpurietes dzeļoja "atļāva"

Tāda mīlestība

Lai kādus attālumus pievārētu 

arvien piedzīvojam viens otru,

kā tikko atklātus un pārsteidzošus augļus,

kā tikko uzmodinātu izsalkušu lauvu,

kā tikko uzceltu aulu,

caur kuru ejot, katru reizi piedzimstam no jauna.

Dilēma

Stāvēju kaktā noklausījos,

atnāca māte nopēra.

Stāvēju otrā noklausījos,

atnāca tēvs nopēra.

Beigās nospļāvos.

Uzcēlu savu māju,

tagad vairs nav kamā klausīties.

Pagale

Katrā sevi mīlošs mazahists ir parādība,
kas dzīvo tepat līdzas esošajam. Jānītis to sauc par krusu, kuras laikā stāvēt priekšnieces priekšā, kad viņai birst lamas pa muti par kārtējo nevīžību. Viņš ir iemīlējies neīstā cilvēkā. Mājās gaida divi bērni un sieva trešā gaidībās ar zilām pogainām acīm kā Neptūns uzvārdā Valdmane. Skaidrs, ka sieva iekausta Jānīti. Taču aizejot viņš pazaudētu abas sievietes, jo tā otra ir sievas māsa.

Pēc kara

Sarkaniem pumpuriem piesarcis acs zīlītes kodoliņš,

Tek strautiņš, kā zīlītes vizīte ik rīta brokastu galda stūrītī.

Pil pilīte iedegot gaismu tumšajā kaktā

Ar liesmu iedegas sirds un izlaužās brīvība.

No pēdējās pudeles vēl nelijis vīns,

Iestāvējies korķis un līdzās tam prāts.

Atveras priekškars un pirmdzimtais lāsts

Pazūd kā cūkgaļas apceptais liesums.

Gods pazudis tiktāl, lai acīmredzamais paslēptos te

Ap vietu, kur būvējas ceļi, lai miglas krustā

Piesarcis acs zīlītes kodoliņš kļūtu balts,

Prāts atbrīvots un tu krustuguns liesmās

Pārdzimis krustnesis ar sirdi kā lauvam,

Bet krustu atstājis karstajās tuksneša smiltīs,

Lai izrautos dzīvībai brīvs.

Trīs karsti vilcieni

Tālāk par māju nevar tikt pat raujoties prom bezmiega stundā. Šķiet visi guļ. Palīdzēs ātra pieķeršanās svešumam, kas nepiemīt katram. Palikt, baudīt, klusēt, ja kļūst par daudz, bet kas gan ir par daudz laimē, kas atrodās rudenī saķertās lapās svešās mājās, ieskandinot pavasara iestāšanos ar vīna glāzēm, dzin.

Es elpoju ar gaisu, kas cilā manas krūtis un nevar palikt tepat, gluži kā rūpnīcu skursteņi kūpina krāsnīs sabērtos Rigas siltuma šķeldas maisus. Skaisti. Trāpīt šautriņu centrā, klausīties draugā, kurš blakus mīlē sievieti, ja tā pat nebūtu, es tāpat nevaru aizmigt šonakt.

Telpā ir enerģijas gubas, kurās vārās degoša kvēle un priecē ausis, prātu kā mežaparkā vasarā nopirktās cukura vates, tik saldas, ka indietim liktos par daudz.

Pēkšni paceļās akta vaidas skaņa pār galdu, starp pudelēm izbrien, glāzēm un iedegas gaisma bez spiediena pielikta pogai, vienkārši tāpat, lai pielietu acis ar gaismu šonakt.

Acīs nepil miega vasks. Visapkārt sacēlusies kņada kā pavasara riestam krūmos līdz jūnija vidum. Trokšņi seko uz katru istabu, kuru bēgtu aa, aaa, aaaa, plunk, plunkt un aiznesas pakaļ. Mēnesi debesīs neredz un arī dzimis mazulis viņam nav. Tas ir kaķis Leopolds. Rausta aiz piedurknes un brēc, pēc kaut kā pierasta, gluži kā ieradies pasaulē zīdainis, kam jauzsāk ceļš šonakt.

Lūk, jums istaba, kaste, mājas, kur vienmēr atgriezties atpakaļ un veldzēties pilnā vannā ūdens līdz pirkstu gali saveļās grumbās. Te jums bohēmas stabs un brokastu palieku noklātais galds, kur pietrūkst vien sarkanās gaļas, īstenu mačo edienkartes sastāvdaļas. Esmu starp trīs vilcieniem iespiests un karsts. Šodien par daudz desu un alus. Galva griežas karuselī. Kā akacis dzelmē ievelk šuneli maisā, pa pēdējai elpai paspēju paķert, iemīlēties gleznās pie sienas un iemigt šonakt.

Atgriešanās mājās.

Igo pārradās mājās, kāpdams lēniem soļiem pa nepiečurātām kāpnēm ar baltām plastmasas durvīm pirms tām. Bija Jocīgi neredzēt bomžus kāpnēs un nesaost realitātes smaku. Viņa bijušajās mājās tā bija norma, kaut gan par mājām tās saucās tikai papīros.

Rāmie soļi sita noguruša auguma tuvošanos dzīvokļa durvīm. Pirms tam pieliecies zem paklājiņa paņēmis atslēgu un noslaucījis pie brūnajiem zābakiem pelēkos dubļu pikučus. Veikli priekšmetu iedabūjis slēdzenes caurumā nokrakšķināja, pagriežot vienu reizi to pa kreisi. Mājās, par kurām varēja dēvēt 40m2 baltās krāsas un melnā toņa minimālisma sakomponēšanu, ar ne vairāk kā vienu skapi galdu un gultu, ienāca gaisma ar klikšķi un zābaka dārdu pār lieveni.

Diena bija padevusies vareni gara. Šodien atkal nācās sēdēt pēc darba ar kolēģiem, klausīties nesaprotamās skaņās kā ķīnietim latvietī un kustināt galvu saprotamā visā pasaulē žestā uz augšu un leju, kurš nozīmēja "Jā".  Vienīgi Indijā neverbālais žests nozīmēja ne "Nē", ne "Jā", laikam galvas vilkšana bezgalības zīmē deva cerību nākamajā dzīvē nepārdzimt Šudras kastā.

Tikpat ātri, kā gaisma iedegās, tā arī izdzisa pēc divu minūšu sprinta zābaku novilkšanas ar papēžiem, konservatīvo džinsas bikšu un melnā krekla noraušanas no pleciem. Varētu domāt Igo apmierināja viss jaunās dzīves apstākļos pat šķēršļi valodas barjerā, pa kuriem viņš sāka lēkāt kā prasmīgs jātnieks zirga mugurā. Tā nebūt nebija. Naktīs zagšus ieradās piedzēries polis un stāstīja stāstus par Austrumos palikušām pļāvām un sievietēm smaržojošām  pēc sava ķermeņa, nevis viņa nīstā tualetes ūdens. Polim katru vakaru atradās ierakumu stāsts no Igo tālās dzimtenes, no kuras sešu gadu vecumā satraukts pāris steigšus sakārtoja somas un pazuda Rietumu virzienā ar mazu zēnu zem rokas vārdā Igo, lai tagad vientuļa, sareibuša poļa stāsti atmodinātu ilgas prāta uzplaiksnījumos par pagātni un varbūt kādu dienu stāsti pāraugtu neviltotā ziņkārē. Ziņkāre ceļasomās un polis atgrieztos mājās ar savu saimnieku.

Galamērķis.

Viens veca vīra rokas vēziens ietrieca logā tarakānu. Tas iekrita vecas no lakas atlipušas dēļu grīdas spraugā un radīja koloniju. Nama saimnieks pedantisks vīrs zibenīgi sameklēja līdzekli rāpojošu insektu iznīcināšanai, kā tikko sākās rāpojošo uzbrukums. Mirusī Kolonija nonāca par mēslojumu kaimiņam dārziņā nīkstošam ābeļkokam, kā izrādījās vēlāk par ideālu ingredientu, sparam augt un attīstīties kopā ar citiem komposta atkritumiem. Pēc gadiem septiņiem un vēl kāda strēķa viens izgudrotājs, aizrijies ar ķirsi, gadījās zem ābeles pašā rudens augļu vākšanas laikā, kad viens no augļiem, krītot trāpīja tieši pa muguru un izsita no rīkles ķirsi, ar ko nāvē pamestais bija aizrijies. Tikko atgriezies no aizsaules, redzējis sevi no malas, izgudrotājs izdomāja vārtus uz citu paralēlo pasauli, par kuru uzzināja īsajā prombūtnes laikā un izglāba savu dēlu, sirgstošu ar nepazīstamu kaiti no tās pasaules ārem. Nākamajā dienā zēns izgāja pirmo reizi dārzā un atbrīvoja taureni sapinušos zirneklim tīklā. Trīs dzīvojamās mājas tālāk kādai meitenītei gar degungalu nolidoja brīnumainais lidonis. Metusies pakaļ tālumā uz meža pusi viņa apmaldījās un nosala vēsā naktī zem eglītes, kura izauga lielāka, kā kaimiņu egles un tāpēc dod vairāk čiekuru vāverem mežā.

Siena guba mežmalā.

Sekot padsmitnieka gados piecus gadus vecākām dāmām uz meža malu, kur skaļi ik pēc stundas ceturkšņa garām traucas kravas vilciens uz tuvējo Krievijas pierobežas pusi, robežpunktā "Buhalova un Ubagova", šķiet ņeķītri jaunības nenobriedušai sapratnei. Piemetot desmit gadus savam ekscentrikajam izskatam, visa kņada ap divu potenciālo lesbiešu pastaigu uz mežmalu var šķist loģisks, nepārprotams, netiešs piedāvājums ļauties grupveida .... sarunai, par iekšēju sāpi, kā ir būt nesaprastam šīs pasaules ciešanās. Kā ir būt gejiem un lesbietēm, kas vienā laikā grib būt normāli un tai pat laikā iederīgi patstāvīgajā sabiedrības modelī, neslēpjot savu citādo dzimumu dzīvi.
Vilciena trokšņos, sekojot vecākām dāmām uz meža malu, nebūs jāaizbildinās par kunkstiem, garām brienošajiem sēņotājiem, kur geji un lesbietes iepazīstas krustā, salaužot savus priekštatus un kļūst par pieprasītiem hetereseksuāļiem, jo kurš gan labāk nepazīs sievieti kā vīrietis ar viņas dvēseli un otrādi.

Eksperiments. Mīlu un ienīstu!

Mēs esam nebeidzama, mūžīga apziņa. Viss ir enerģija, vibrācijas un tas ko mēs redzam projekcija, jo matērija ir viens no enerģijas izpausmes veidiem. Mūsu smadzenes nespēj pieņemt tālāk par savām acīm saskatīto, jo mēs galvenokārt domājam cauri kreiso smadzeņu puslodi.

Šāds ievads. Cerams saistīsies ar turpmāk teikto un rādīto. Biju apmēram pusgadu noturējis šo ierakstu savā portatīvajā un nekādi nevarēju publicēt. Šodien liekas pietiekoši izprotu, dažu lietu dabu. Varbūt arī tavs skeptiskais prāts paskatīsies. Tas nebūs nekas jauns un neatklāts tikai manās mājās uz manas palodzes, ja tā varētu teikt izaudzēts.

Esmu neizsīkstoši strīdējies un mēģinājis pārliecināt par dzīvā ūdens eksistenci, bet tas ir katra sapratnē pieņemams vai nepieņemams. Tad tāds, lai tas arī paliek. Šī ir mana pieredze un skatos es uz to šādi. Ja mēs esam enerģija un katrs vārds un kustība, tai sekojoša vibrācija, simboli ir enerģija un tās izpausme. Tad tai būtu jābūt ļaunai vai labai, melnai vai baltai, mums redzamai un neredzamai. Savukārt, ja vārds ir enerģija un rada vibrāciju, tad, piemēram, uz burkas uzrakstīti vārdi radīs šai enerģijai sekojošas izmaiņas un burkā, uz mēnesi ar plastmasas vāciņiem noslēgti, izvārīti, piebrieduši rīsi ar ūdeni, mainīs ar laiku savu ārējo izskatu. Tieši šādu eksperimentu veicu savā dzīvoklī uz palodzes. Augstāk esošajās bildēs var redzēt manus rezultātus.

Tātad, ja vārds uz burkas spēj mainīt saturu, tam piemīt zināma vibrācija tāpat kā skaņai, bildei, jebkuram simbolam, mākslas priekšmetam un pat ēkai. No tā izriet secinājums mūs saista ne tikai fiziskā pasaule, bet arī mūsu smadzenēm neredzama vibrāciju un enerģijas pasaule, ar kuru mēs nemitīgi mijiedarbojamies, esot bioloģiskas programmas, kuras kodē un dekodē informāciju. Arī ēdiens, dzēriens, koki, visa daba ir dzīva un mūsu mijiedarbošanās ir tikai normāla parādība. Tāpēc nākam reiz, kad negatīvi izlādējies padomā, kā mainās tava pasaule tev apkārt.

Cikls.
Ziemeļjūras vidienē uz salas ''Borkum'' aplūst lielas pļavas aiznesot ieklātās putnēnu ligzdas. Jau pēc divām stundām sagaidāms bēgums. Tie būs atpakaļ likt vecās iestrādnes. Tas ir tāds karuselis, vienlīdz griežoties
sitās pret sienu. Tā ir nebeidzama kņada un cīņa par sapni, kas nekad nebeidzās, pieredzot skumjas un skaistās dzīves nostaļģijas. Daba vienmēr ir eksistējusi ar savu ciklu, pretējo aizskalojot agri vai vēlu putojušajās viļņu segās.
Pārdomās iestidzis putnēns meklē atbildes vai meli ir viens no dabas cikliem, kurš ir atgriezenisks, pielīdzināms bumerangam vai mājinieks ligzdā var būt pašpietiekams, ja tāda nav viņa suga.
Simtiem sēžoties pļavās, atblāzmās skatot pamanīs viņu un dosies kaut uzcelt tai pili pretvējā lielā. Tad tālāk ceļš kā tinte plūdīs pa rūtīm un iezīmēs deju aizejot tālē, kaut būtu, tas kliedziens barvedim sejā. Viss turpmākais izteiks vien viņu, lai putnēna sievai pļavā līdzīgs vai simts.
Viņš pacelsies spārnos, kad paisums atnesīs postu un bēgumam zūdot cels atkal savai ģimenei ligzdu līdz noslēgs apli un jauni putnēni dzims, lai turpinātu svētu dzīvības ciklu.

Brīvības sajūta.

Ar audzinošu apziņu, sasitas plaukstas, kad kļūdoties noliekam vienu soli pretī vietai, kuru meklē visi, bet neatrod pat sauja.
Tad mēs paņemam dzīvības kausu, ko katru dienu izlejam, lai rītdien, zelta kannās, tas būtu pilns un nedaudz lielāks, vienu ābolu no Ēdenes, ko noplūkt no ābeles un ēst svelmīgā saulē, katru dienu.
Šodien mēs visi paceļam galvas no spīdīgiem ekrāniem klēpjos un dodamies lejā pa straumi pie mīļotās dzejas, lai laistos dejā, lejā pa vējam un vakara skūpstos meklētu vārdus "tu esi tuvāk, kā tu domā", "es tevi gribu kā meteorīts grib zemi".
Un sajūtu, ko iemieso laukakmens vecs, kurš stāvējis gadsimtiem kluss, nekustīgs, ciets, laika gara iespaidā novecojis, krādams sūnas uz pleciem, lai pēc gadiem savas brīvības pēc sauktos dižakmens, jo lēnām tuvojoties pļavā pirms trīssimt gadiem tas nebija redzams, taču šobrīd stāv kā Turaidas pils.
Un Apsūbējis pieturas stabs. Ne roku, ne gara. Miesa iekalta zemē. Lietus sitas pret metālā saliekto cauruli un sūbē savā cēlajā augstībā. Brīvs no jebkādiem aizspriedumiem un cīņām par vietu pasaulē.
Esi tas, kas tu esi savā lielajā godbijībā, kā stabs, kurš gadiem iekalts betonā spēj nest goda vārdu, turēt taisnstūra formas zīmi ar melnu autobusiņa šablonu zīmētu, divi-simti piecdesmit centimetrus no zemes.
Neviena lieka vārda. Kluss, tas uzņems visas čalas, spļāvienus sejā un ne reizi neiebildīs par spērienu pa kātiem, vienīgi pašūposies inerces dejā apliecinot savu vietu šajā pasaulē - brīvu un nepiespiestu, laicīgu un patiesu, vienīgo un mūžīgo brīvības sajūtu.

Bezmiegs un bohēma.

Par to kas ir bohēma esmu allaž aizdomājies 7dienās, bet tālāk par zinātnisku izskaidrojumu neesmu ticis. Kā bohēmu raksturo mans prāts un izpratne šobrīd, saskatīju šonakt bezmiegā dzerot glāzi svaiga ūdens virtuvē pie izlietnes. Sāku runāt dialogos un iztēloties situācijas, kas raksturotu nakti, kad miegam caurumi ir lielāki par budžetu 2009. gadā.

Rodas sajūta, ka tālāk par istabu nemaz nevar tikt apstājos un baudu, klusībā laimi, kas meklējama rudenī krītošās lapās un šo dienu, svešās mājās, ieskandinot glāzi pavasarī "Uz rudens veselību": noteic saimniece!

Es elpoju gaisu, kas nevar palikt tepat, gluži kā rūpnīcu skursteņi kūpina krāsnīs sabērtos ''Rīgas Siltuma'' šķeldas maisus. Pa skaisto trāpu šautriņu centrā, pa kluso dzirdu kā draugs, mīl blakus man dievieti, ja tā arī nebūtu, es nevaru aizmigt šonakt.

Istaba piebāzta seksuālas enerģijas gubām, kuras vārās un priecē, kā Mežaparkā vasarā pirktas cukura vates, tik saldas, ka indietis teiktu par daudz. Te paceļas skaņa uz galda, starp pudelēm, glāzēm, tur iedegas gaisma, bez pirksta spiediena uzlikta pogai, vienkārši tāpat, lai pielietu acis ar gaismu šonakt.

Visapkārt sacēlusies kņada, kā pavasara riestam krūmos līdz jūnija vidum. Dīvains sajūtu burbulis - bezmiegs. Seko uz katru istabu, kur vaļa ir bēgt plukt plukt un aiznesas viņš, rausta aiz piedurknes, brēc nopakaļ skaļi, gluži kā ieradies pasaulē zīdainis, kam tagad jāuzsāk ceļš. Un izprasts ir netīro krūzīšu skaits, lai paliek miegs kādam citam šonakt.

Lūk jums Istaba, kaste, mājas, kur vienmēr atgriezties atpakaļ un veldzēties pilnā vannā ūdens, līdz pirkstu gali saveļas grumbās. Un ko meklēt istabā, kurā netrūkst nekā - miegs nedaudz tālumā. Te jums bohēmas stabs un brokastu palieku noklātais galds, kur pietrūkst vēl sarkanās gaļas, īstenu mačo ēdienkartes sastāvdaļas. Esmu starp trīs vilcieniem iespiests un karsts, būs  šodien par daudz vārītu desu un alus, galva skrien riņķī un kā akacis dzelmē ievelk šuneli maisā pa pēdējai elpai paspēju tvert un iemīlēties gleznās pie sienas un iemigt šonakt.

Beigu sākums!?

Sākums.

Pirmdienas rīts ir kā pakavs, kas pakārts pie mājas durvīm. Sargā manu lepnumu un nespēj iedragāt cerībā guļošu mīlestību. Katru dienu ieelpo kā pirmīt izelpotu saldmi. Pastiepies pakaļ pudelītei ar rīta rituālu sasien apavus un prom. Dzīve ir noteikta, šķiet viss ir kārtībā. Kad vien trūkst ticības var uzcelt sienu vai atgriezt atpakaļ iebalzamēto ceļojumu. Ar aizsietām acīm vai bez maņām te ir pasaule. vienā mirklī neaptverama un otrā tik tuvs kā loga rāmis, kurā iesalis zieds. Es elpoju, tu elpo un izkūst ledusskapis krūtīs. Mīlot vienam otru aug bites stropā, savienojas jauni gēni, sasilst atdzisušas mājas.

Beigas.

Darba dienas sajukušas ar brīvdienām. Nošķirama ir vēl gaisma no tumsas. Pēdējais vērtību tornis turas līdzi kam sabruks arī pārējā pasaule. Es vēl varu saredzēt cerību, bet šī karaliene pagaist tālē. Ķīnieši mūs iespiež Baltijas jūras krastos. Latvieši kā pupas izsprāgst, nobirst no grimstoša kuģa, kā tikko puse borta sasveras un paceļ klāja priekšgalu pret debesīm. Eiropa ir daļa Āzijas. Ģimenes sastāv vismaz no divām krāsām. Normas un vērtību sistēmas, katram ir savas, nav tradīciju un tautas gara. Nekas nerodas no jauna šajā ultramodernisma laikmetā. Brīvība ir verdzība. Grāmatas ir pārrakstītas un galu galā pagātni saraksta katru mēnesi pēc citiem ieskatiem.

Beigu sākums nozvana savus zvanus. Rīt no rīta sāksim celt visas vērtības. Rīt tik tālā un nepieņemamā utopija kļūst tuvāka par vārdiem. Rīt mēs nerunāsim par sevi, rīt mēs klausīsimies. Aizsniegt mēnesi būs vieglāk, kā atrast kartē Momblānu, bet jautājums paliek, ko var iesākt ar brīvību, kad naudai zudusi vērtība, TV neraida nevienu pašu signālu, enerģiju var iegūt no gaisa, paēst no uzaudzētā uz lauka. Ko tu darīsi ar savu nākotni, kad esi kalpojis 800.gadus? Ja tev ir atbilde es klausos!

Iedvesma.

Nepielūdzamais ritums tin savu kamoliņu ārā kā tāds nepielūdzams dabas spēks. Ķermeņa audi piesūcinās pilni bezdarbības. Ja sākumā šķiet pārmaiņas ir labas. Šoreiz varu apgalvot, guļot uz labā sāna, saliktām rokām uz krūtīm,cerot klusā pašiedvesmā rāpjoties pa vienu galu iekšā un otru piestumjot ar dūnām, šodien iedvesma neatnāks pati. Viņas dižajai majestātei labpatīkas rasties labā augsnē. Iedvesmai ir gaume un raksturs. Gara noskaņojums ir ļoti būtisks moments gaidītam iespaidam.

Tā nu skurbums iziet tikai no rīta un iedvesma parādās pie horizonta, kad viņai ir vērts tur būt, jo citas iespējas nevēlas izskatīties izteiksmīgas. Tāpēc, dzīve liek saprast pareizo. Darītājs tiek pie kūkas ar dzērvenīti, otrs tipiņš lauž visu dzīvi kokus sev pakaļā, jo izvēlējies atsēsties un pasapņot līdz iedvesma atnāk pati, kā krizdama no zila gaisa. Bet iedvesma nav sniegs. Visgardākie augļi nāk no koptas zemītes un tieši tā ir pierādījies ar iedvesmu.

Mājas apstākļu sapņošana ir absurds, kas pie lielas bezdarbības noved pie sabeigtas bērnības un dzīves galu galā.

Tāpēc vai sapņo veselības labad vai stipri daudz centies izdarīt, kamēr sapņi liekas vēl reāli izdarāmi.

Klusums.

Klusums. Manuprāt, aizmirsts un pamests novārtā. Kļuvis par izsīkstošu resursu, no kura dzerts gadsimtiem.

Apsēdos kādu dienu pie galda ar pārdomām, kas tad traucē klausīties, redzēt notikumu gaitu un mainīt par labu.

Iedomājies es aptvēru, ka apkārt iestājies klusums, šīs domas galā, vien ledusskapis palicis dunot virtuves stūrī. Pa kādam solim dzirdams apakšstāva miteklī, bez šaubām līdz malām piesmēķētā un mūzikas ritms aizskan aiz sienām. Kļūdos. Pēdējo reizi klusuma fenomenu sajutu, kad atrados dziļi laukos pie vecmammas, "Indrānu" mājās. Es nejaucu ar vakaru pie grāmatas, ko sarakstījis R.Blaumanis. Tās ir pēdējās atmiņas, kad tiešām esmu dzirdējis dakšiņu atsitamies pret zobiem un zaļo tēju ievelkamies uz galda. Šķiet notiek nenovēršamais. Cilvēks novērsies no pirmavota un cer atrast laimi luksusa precē, bet luksusa prece ir klusums. Nenovēršami, neizbēgami no bēgošā, kā kuģis meklē kur pietauvoties, apjucis cilvēks atrod pie kā atgriezties vai notiks neizbēgamais, viņš mirs un iestāsies klusums. Tieši tāpat kā sācies viņa mūžs.

Klusumā rodas ideja zīdainim, gan aeroplānam un sasodītajai pasaulei, kuru var mīlēt aizvērtām acīm. Nākotne jau ir rīt, sitas pie durvīm un, ko lai viņai teic, ja katrs troksnis novērš no gūzmas ar sakāmo, kā depresija rij spēkus, izgājis cauri ielām, beidzot sapratis ka nu jāspļauj vaļā, troksnis ir aizgaiņājis visu sakrāto domu burzmu. No tā jau es baidījos, kad visvairāk gribas sacīt par lietu, mute ir piebāzta ar maizi.

Klusums sastopas ar gruzdošo dvēseli naktī, tāpēc nebrīnies, ka cilvēks iet arvien vēlāk gulēt, jo ķermenis sācis prasīt, lai paliek nomodā klausīties, domāt. Klusums mudina rasties domām. Dod iespēju, zāles un laika mašīnu tikai beidzot paklausi pats savai gribai.

Ja man būtu tev atbilde uz visu haosu, kas notiek, vai tev paliktu vieglāk? Diezin. Es vienkārši būšu kluss, paklausīšos tavos vārdos, lai tev kļūtu vieglāk.